Septembris vairs nav karsto vasaras mēnešu sarakstā, tomēr labā prakse rāda, ka ir gana labs, lai dotos tālākās ekskursijās no tik klasiskās rudens ekskursiju galvaspilsētas Siguldas. Divas dienas un autobuss ar šoferi ir mūsu rīcībā.

Dodamies uz Latgales pusi - pa ceļam paķerot viens otru no Siguldas „karstajiem punktiem”, Liepsalu maizi, Ievas sieru un kafiju. Laika nav daudz, jo sarunāta ekskursija Rēzeknē gida pavadībā - Latgales radošā gara vēstniecībā - GORS. Koncertzāle pārsteidz ar ērtumu, ietilpību, skanīgumu nodrošina īpašā uzbūve, kas ļauj mainīt akustikas īpašības atkarībā no koncerta veida.

Tad seko Rēzeknes radošo pakalpojumu centrs „Zeimuļs”. Tiešām, Rēzekne „zīmēties” māk! Tikai lieli „zīmuļi” var uzdrošināties uzbliezt divas tādas ēkas vienā Rēzeknē. Rēzekne pilnīgi noteikti nav aizmirsta un izmirusi, laukos varbūt ir savādāk. Vakarā mūsu ceļa pēdējais punkts ir Daugavpils.

Dažam labam mūsu jaunietim kultūršoks, pilsētā pārsvarā dzird krievu valodu. Kā tāds brīnums pilsētas laukumā atskan latgaļu valoda, mēs gandrīz kā ārzemnieki runājam latviešu valodā ir arī tādas vietas pilsētā, kur jautājums jāatkārto krievu valodā, lai saprastos. Bet tomēr pilsēta un cilvēki viesmīlīgi.

Par naksnīgo Daugavpili katram no mūsu grupas būs savs stāsts.

Mūsu klejojošā piecinieka stāsts ieveda mūs Daugavpils pilsētas Rīgas ielas izgaismotā katoļu baznīcā, kas vizuāli līdzinās Svētā Pētera Bazilikai Vatikānā un tajā vakarā gatavojās Rīgas ielas svētkiem, ieveda arī „Artilērijas pagrabos”, kur cigarešu dūmu ir tikpat daudz cik jauniešu un daudznacionālu sarunu. Lai palūkotos uz naksnīgo pilsētu no augšas iemaldījāmies viesnīcas Latgale augšējā stāvā slēgtā ballītē! Ak, jā un deja vu – Daugavpils Rīgas ielas bruņurupucis.

Otrā dienā rīta kafija 10.stāvā ar skatu uz Daugavpili, uz Baznīcu kalnu, kur līdzās atrodas četru konfesiju dievnami un tad mūs gaida Daugavpils cietoksnis un Marka Rotko mākslas centrs. Gide mūs ved mūs cauri ekspozīcijai, kas veidota kā multimediāla laikā ceļojoša videoprojekcija un ataino mākslinieka dzīvi konkrētos laika posmos.

Par mākslu lai spriež kritiķi un katrs personīgi, bet uzrunā Rotko vārdi – „Es patiešām zinu, ka daudzi, kas lemti šai dzīvei, izmisīgi meklē klusuma saliņas, kur varētu laist saknes un augt. Mums jācer, ka tās atradīsim.”